Ja atskatāmies tālā pagātnē, tad pirmajām rakstāmmašīnām taustiņu izkārtojums bija alfabēta secībā, divās rindās. Kā jau mehāniskai ierīcei, kurai rakstot mehāniski āmuriņš uzsita (caur krāsu lenti) vajadzīgo burtu uz papīra, pie ātrākas darbības šie āmuriņi sāka ķerties.
Mums visiem tik zināmo un pierasto QWERTY tastatūru 1868. gadā izveidoja Kristofers Šols. Tās būtība – burti atrodas viens no otra atstatu, izvietoti 3 rindās un viena (augšējā) rinda atvēlēta skaitļiem. Pirmajām QWERTY rakstāmmašīnām nebija 1 un 0, jo, šos simbolus varēja aizstāt ar lielo „i” vai mazo „l” un 0 – ar lielo „o”. Tā joprojām ir visizplatītākā izmantotā tastatūru, ko sauc arī par universālo tastatūru. Parastajā QWERTY tastatūrā vārds „Typewriter” ir garākais vārds, ko var izveidot, izmantojot burtus tikai vienā tastatūras rindā, kas, protams, ir augšējā rinda.
1930. gadā Augusts Dvorāks un Viljams Dīlijs sāka pētīt angļu valodu un rakstīšanas paradumus, lai izstrādātu ērtāku tastatūras izkārtojumu. Savu radīto izkārtojumu viņi nosauca par „vienkāršoto tastatūru” (Symplified Keyboard), kas laika gaitā ieguva tās pašreizējo nosaukumu DVORAK. Dvorāka ideja to padarīt labāku par oriģinālu bija burtu sakārtošana pēc biežuma. Viņa koncepcija bija, ka:
– visbiežāk izmantojamiem burtiem jāatrodas pa vidu;
– vismazāk izmatojamiem burtiem – apakšējā rindā;
– labai rokai jādarbojas pēc iespējas vairāk;
– rakstot digrafes (th, sh, ch qu, uc) pirkstiem jābūt izvietotiem atstatus.
Šādas klaviatūras izveide sakrita ar 2. Pasaules karu, līdz ar ko uzradās arī vēl viena vajadzība, proti – klaviatūras vienročiem.
Pastāv uzskats, ka Dvorāka taustiņu izvietojumā – burti izvietoti efektīvāk. Oficiāli gan nepastāv neviens pētījums, bet tiek pieļauts, ka Dvorāka tastatūru lietotāji mazāk cieš no klasiskām datorkaitēm.
Kā trešās izplatītākās var minēt spēļu tastatūras, kas ir sakārtotas tā, ka spēlēšanai visbiežāk lietotie burti ir sagrupēti, lai to būtu ērtāk lietot. Spēļu tastatūras lielākoties ir izgaismotas, lai taustiņus varētu viegli redzēt.